Lidojums ar paraplānu no Rigi kalna
Starp citu, vilcieni, lai arī pienāk ar pāris minūšu precizitāti, uz kādu minūti vai divām tomēr var nokavēt. Reizēm, runā, ka arī vairāk.
Svētdien mūsu plāns bija uzbraukt kalnā ar vilcienu un aizlidot no turienes ar paraplāniem. Lai cik dīvaini tas nebūtu, var atrast pat sešus tandēma pilotus, lai gan iegūt licenci Šveicē nav viegli, Latvijā tas ir daudz vienkāršāk. Interesanti, ka ar Latvijas licenci lidot drīkst, bet tikai līdz brīdim, kamēr nepārvācies šurp uz dzīvi.
Lai nokļūtu Rigi kalnā, mēs tikām līdz stacijai Art-Goldbau un pārsēdāmies uz Rigi-ban, proti, neticami stāvu un lēnu dzelzceļu, kas serpentīnā ved uz virsotni.
Es pirmo reizi braucu bānītī ar tādu ceļa stāvumu. Dažreiz tas vilkās kā gājējs, un fiziski varēja just, cik lokomotīvei nav viegli.
Pēc kādām četrdesmit minūtēm mēs bijām tipiskā Alpu virsotnē, ar ļoti zaļu zālīti un govīm ar milzīgiem zvaniem kaklā. Ne visi zina, ka smagie zvani ir vajadzīgi arī tādēļ, lai govi liektu pie zemes, un tā ēstu vairāk.
Mēs ilgi gaidījām pretvēju, kas ir ļoti svarīgs startam, it īpaši tandēmā. Galu galā pirmais vilnis startēja. Viņiem paveicās: ātri atrada termālās straumes, tas ir, siltā gaisa stabus, kas ceļas no zemes. Termiki ļauj pacelties augstumā, dažreiz pat milzīgā. Šoreiz meitenes no sākotnējiem 1700 metriem pacēlās vēl par kādiem 200-300 metriem, bet varbūt arī vairāk
Uz aci grūti spriest, ja nav orientieru.
Pa blatu mūs gribēja pavizināt ilgāk par parastajām 15-20 minūtēm, kas te pienākas par 200 eiro, bet tas ir ļoti atkarīgs no laikapstākļiem un veiksmes. Galu galā veiksme uzsmaidīja tikai pirmajam vilnim. Pārējie samierinājās ar mazumu. Tomēr šis mazums pārsteidz un aizrauj elpu. Pat tādu cilvēku kā es, kurš daudz ko ir redzējis un jau mazliet noguris dzīvot, šis skaistums aizkustina.
Skatīties uz pauguriem un kalniem, planējot kā 🐦, ir vēl iespaidīgāk nekā stāvot virsotnē.
Visapkārt pilsētiņas, ezeri ar smaragda ūdeni, ☀️ pielietas sulīgas Alpu pļavas. Un tu nesteidzīgi un pavisam bez bailēm karājies virs visas šīs godības. Mans pilots bija meitene Eva. Es viņu speciāli palūdzu, feminisma atbalsta ietvaros, bet sākumā viņa atteicās, jo viņas planieris ir neliels, bet es sveru 93 kg.
Starts pie neliela pretvēja ir apgrūtināts, jo cēlējspēks ir atkarīgs no pretvēja un spārna laukuma. Nākas skriet no visa spēka, lai to piepūstu.
Galu galā, mums nebija variku, jo piloti beidzās, un es lidoju ar Evu. Ieskrējos kā nākas un pārlidoju pār eglēm.
Eva atļāva drusku pastūrēt paraplānu, pāris minūtes. Un pagrieza akrobātiku, bet mans organisms to slikti panes. Pats jau es gribētu, man nav bail, bet sāk palikt nelabi.
Galu galā kādas divdesmit minūtes vēlāk mēs nolaidāmies pļaviņā pie Rigi-Ban stacijas, no kuras arī sākām savu ceļu.
Pieredze brīnišķīga, visiem iesaku palidot kalnos, ja zvaigznes pareizi sastāsies. Katru mēnesi par diviem simtiem nelidosi, bet pāris reizes gadā var sev atļauties.
Brunnenas pilsētiņa
Pēc lidojuma mums īpašu plānu nebija, tāpēc iekāpām tuvākajā vilcienā un devāmies uz Brunnenas pilsētu, kura it kā esot smukāka par citām. Jāsaka, Šveices pilsētas parasti cita no citas baigi neatšķiras. Garikam, lūk, ir doma, ka te pārāk labi kopj senatni. Māja, celta pirms tūkstoš gadiem, izskatās gandrīz tāpat kā māja, kas uzcelta vakar. Principā es piekrītu. Bet Itālijā jūtama senatnes elpa, jo krāsa ir nolobījusies, bet naudas un rūpības piekrāsot nepietiek. Šveicē naudas ir atliku likām, tāpēc mājas ir garlaicīgi glamūrīgas.
Jebkurā gadījumā, ilgi mēs pilsētā neaizkavējāmies. Iekāpām kuģītī, kas gāja uz Lucernu. Te svarīgi paskaidrot, ka transports te ir ļoti dārgs, un vienkāršs brauciens uz ūdenskritumu stundu vienā virzienā jums izmaksās 50 eiro. Skaidrs, mēs nevarētu atļauties braukalēt šurpu turpu, ja ne laimīga nejaušība. Veiču tīklā "Coop" tieši tagad notiek akcija. Tageskarte, tas ir, diennakts biļete jebkuram transportam tikai par 50 eiro. Protams, "tikai" šķiet kā ņirgāšanās, bet skat. augstāk. Parasti tageskartes pārdod tikai pagastmājā, tās jāpasūta iepriekš, un tikai dažas vienās rokās. Bet te – pērc iekšā. Ņemiet vērā, ka "Swiss Satiksme" aplikācijā līdzīga diennakts biļete maksā simtnieku, ja pērk tuvākajam laikam. Tā ka akciju mums bija atsūtījuši transporta dievi, un mēs to izmantojam uz pilnu klapi. Es personīgi šodien nopirku vēl divas. Ja man nebūtu tageskartes, es par šodienas braucieniem būtu samaksājis ap 200 eiro, kā man šķiet.
Nepatīkama pieredze Lucernā
Vakarā mēs tikām līdz Lucernai un nedaudz pastaigājāmies. Gariks pastāstīja par vandāli, kurš aizdedzināja koka tilta viduslaiku gleznojumus. Ar ko viņam neizdabāja gleznojumi, grūti pateikt – tajos lielākoties nez kāpēc attēloti skeleti, kas nodarbojas ar ikdienas darbiem, piemēram, lauku apsēšanu.
Tālāk liktenis mūs ieveda Makdonaldā, par nelaimi. Maz ar to, ka tas ir diezgan riebīgas ekspluatācijas patvērums, pretīga ātrā ēdiena etalons un nožēlojama, standartizēta iestāde bez ne mazākās iztēles dzirksts. Piedevām tam visam, salāti, kurus es pasūtīju, mēģinot kaut kā ievērot veselīgu dzīvesveidu, bija mežonīgi auksti. Pirmais gabaliņš, otrais – bet tur es vispār uzdūros ledum! Tomāts ledū, "Aisberga" salāti attaisno savu nosaukumu, un tā tālāk.
Rezultātā es pirmo reizi mūžā gāju pieprasīt naudas atgriešanu. Salātu pārtaisīšana mani vairs neapmierināja – pārāk liels ātrā ēdiena, un jo īpaši tā ikonas, nemīļotājs es esmu.
Turklāt mums vajadzēja uz vilcienu, un tas viss bija jāizdara valša tempā. Kur nu! Kasieris vispirms pabeidza savas darīšanas, tad pasauca menedžeri. Tas bija augumā par mani galvu īsāks, bet strīdējās 8 franku dēļ kā lauva. "Šie salāti ir pieci grādi pēc Celsija, tā arī vajag. Lūk, kotlete (vegāniskā) ir karsta, salāti auksti. Tas ir tāds ēdiens!". Es viņam pretī: "Salāti ar ledu?"
Es biju ļoti, ļoti dusmīgs, jau par faktu vien, ka paliku izsalcis, un par pašu Makdaka apmeklējuma faktu, un man galīgi nebija pacietības klausīties vēl šos murgus.
Galu galā viņš nožmiedza piķi par "Cola Zero", kuru es izdzēru, un atdeva man 7 frankus par salātiem monētās, lai gan es maksāju ar karti. Un pat refunda (naudas atgriešanas) procesā viņš turpināja strīdēties.
Man pēc tam draugs, pie kura es dzīvoju, pateica, ka Makdaks Šveicei ir dibenu dibens, un diez vai te ir par ko brīnīties. Tomēr: ASV man atdotu piķi vispār bez jautājumiem, un kur nu vēl sāktu tik ļoti sīkumoties, lai paturētu sev naudu par kolu. Drīzāk otrādi, vēl arī uzdāvinātu kaut ko.
Citi mūsējie, kas aizbrauca ātrāk par mums, beigās par mazāku naudu nolocīja lielisku kebabu.
Es pēc tam vilcienā palasīju atsauksmes par šo Makdonaldu, vismaz nedaudz omu sev uzlaboju.
"Uz grīdas ēdienu atliekas un kola", "Smird pēc fekālijām", "Pastāvīgi jauc pasūtījumus, personāls rupjš", "Menedžeris komunicē ar darbiniekiem kā ar vergiem apmeklētāju priekšā" un tamlīdzīgi.
Nekad vairs mana kāja nespersies Makdonaldā, varbūt vienīgi tualetē ieiet. Tikai tam tas arī der.
Lucerna
